Šodiena bija diezgan savādāka diena nekā citas. Bija jāiet uz bērēm, kas man diezko nepatīk. Lai gan kuram tas patīk. Ātri taisoties zābaks saplīsa, par ko nebiju dižā sajūsmā. Atradu skapī savus sen senos zābakus un slidoju uz kapiem. Kapos viss bija tik kluss un mierīgs. Cilvēki ar drūmām sejām. Sarkanbalta krāsa pārtapusi par menlbaltu.
Dīvaini bija iet uz nepazīstama cilvēka bērēm. Viņš, itkā, skaitās daļa no manas ģimenes, bet ne reizi nebiju viņu satikusi. Bet nu līdzjūtība bija jāizsaka saviem tuvajiem. Ieejot Klusajā namā pirmo un diemžēl pēdējo reizi redzēju viņu. Sametās ap sirdi drūmi. Grūti ir noskatīties, kā citi cieš un kā mūžībā aiziet cilvēks. Kamēr mācītājs runāja, es mēģināju turēties un neraudāt. Bet ar vārdu „Ardievas” visa mana izturība pazuda un es sāku raudāt kā mazs bērns kuram atņemta konfekte. Varbūt tās bija atmiņas. Bet, kas lai zin, kas sirdī sāka plosīties.
