Ar ko lai sāk... Mana pasaule sagriezusies kājām gaisā. Es pat nezinu, ko īsti gribu un ko negribu. Vakar daudz, pat pārāk daudz sāpīgas lietas klausījos. Un ja es pasaku, ka man sāp tādi vārdi, tad viņa atbilde-Man po***! Es nespētu tā kādam pateikt, pat ne ienaidniekam. Es vienkārši laikam neesmu tāda kā viņš. Un atkal tas notika dēļ-NEKĀ. Un, ja jau es viņam neesmu vajadzīga, tad kāpēc viņš uztraucas par tām lietām, kuras es nedrīkstu zināt?
Šoreiz manas rokas nolaižas pavisam. Es neko netaisīšos mainīt, neko skaidrot. Gribēs, zinās, kur mani atrast. Un ja nē, tad nebija lemts. Neskriešu pakaļ vairāk, neturēšu. Lai viss notiek kā jānotiek. Varbūt tā būs mana laime. Varbūt laiks iemācīties būt vienai. Es jau esmu aizmirsusi kā tas ir. Kāda sajūta..
Protams, nenoslēpt to, ka sāp. Tukšuma sajūta ņem virsroku un ir ļoti slikti. Saka, ka smaids ārstē visu. Gandrīz visu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru